Siltumnīca ir efektīga, globāli populāra metafora. Tā vienlīdz labi der gan iznīcinošas katastrofas draudu, gan ideālu izdzīvošanas apstākļu ilustrēšanai. Tā ir vieta, kurā meklēt eksotiskus ziedus, kādu citur vairs nav, un tā ir iluzori droša, patronizējoša, pat freidiska vieta, kura savus stādus nelaiž ārā. Tā ir ļoti ietilpīga metafora, un tā ir arhitektoniska!
Mazliet pārspīlēju, bet dejā nav pieaugušo. Dejas notikumu ir daudz, arī izvēle ir gana plaša – no vērienīgiem baleta iestudējumiem līdz laikmetīgās dejas monoizrādēm. Taču tik un tā dejotājus īsti par pilnu neņem.
Ievērojamais maestro Vladimirs Fedosejevs atkal ieradies Rīgā. Viņš diriģēs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertu 14. maijā
Ja gribi skaidri saskatīt saules gaismu, vispirms izberzē acis – III gadsimtā teicis koptu kristiešu bīskaps Svētais Atanāzijs no Aleksandrijas. Aprīlī viņa vēstījums ieguva jaunu formu – tas ir iešifrēts gleznojumā, ko uz Kairas Manšejetnāsera rajona 50 ēku sienu fragmentiem radījusi grafiti mākslinieku grupa tunisieša eL Seed vadībā.
Kā gan laikā, kad citās Latvijas pilsētās baudām mūziku uz izciliem instrumentiem, tāds stāvoklis ieildzis Latvijas valsts galvaspilsētas galvenajā koncertvietā?!
Savu tēva tēvu neesmu redzējis – pirms man izdevās aizķerties mammas vēderā, viņš slēpojot siltā marta dienā pakrita un vairs nepiecēlās. Līdz ar to es veidoju priekšstatu par vectēvu, pētot viņa skapja saturu jeb – citiem vārdiem – rakājoties miruša cilvēka mantās.
Ir divas reizes gadā, kad rakstīt ir grūti, jo ir tik daudz, par ko rakstīt. Rakstniekam jāprot rakstīt, kad nerakstās, kad nav nekā, kad ir tukšums, kad sāp, kad ir auksti, kad karsti, kad patīk un arī kad nepatīk, kad citi atpūšas un tā tālāk.