Lai nerastos lieki pārpratumi, uzreiz jāuzsver, ka tāda klasiska svētceļojuma maršruta (Eiropā slavenākais šajā ziņā ir Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš) iziešana nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir piedalījies svētceļojumā, stāsta Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Rīgas iecirkņa diakons Ilmārs Broks. «Visa kristieša dzīve ir svētceļojums, kura galā tiks sasniegts galamērķis – mūžīgā dzīvība,» viņš saka. Tādēļ no teoloģijas viedokļa nav tik būtiski, kāds ir svētceļojumu ilgums un galamērķis – vai tā būtu Lurda, Roma vai Aglona.
Piemēram, LELB Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes draudze Jāņu brīvdienās rīko svētceļojumu par godu Jānim Kristītājam, un tā maršruts mainās no gada uz gadu. Svarīgākais ir «iet aiz Jēzus krusta». Svētceļnieki ceļu piepilda ar lūgšanām, slavas dziesmām Dievam un Bībeles lasīšanu un kādu laiku iet arī klusumā, pārdomājot izlasīto. Jāņu svētceļojumā katru dienu tiek svinēts dievkalpojums. «Svētceļojumā mēs ejam kopā ar Kungu un paļaujamies uz Viņu. Ja tūrisma industrijā pasākuma izdošanās lielā mērā ir atkarīga no grupas vadītāja, kas var būt labāks vai sliktāks, tad svētceļojumā grupas vadītājs allaž ir Dievs, visa radītājs. Viņš taču ir vislabākais, vai ne!» salīdzina Broks.
Taču ir skaidrs, ka mūsdienās, kad reliģijas nozīme, it īpaši Eiropā, mazinās, netrūkst cilvēku, kuri šos maršrutus mēro vien tādēļ, lai vēlāk varētu palepoties ar paveikto interneta sociālo tīklu profilos vai uz rakstāmgalda noliktu glīti ierāmētu apliecinājumu, ka pabūts visos Santjago ceļa kontrolpunktos un sasniegts arī galamērķis. Un tas jau nekas, ka gandrīz 1000 kilometru garais ceļš glaunā džipā vai sporta automašīnā izbraukts pāris dienās, kamēr īsteniem svētceļniekiem tā veikšana prasa aptuveni mēnesi. Taču tas nav nekas unikāls – pašam nācies redzēt kā Jeruzalemes Raudu mūra šķirbās zīmītes, kurās lūgta palīdzība Jahvem, stūķē cilvēki, kuri pavisam acīmredzami nav ne jūdaisti un pat ne ebreji, dzirdēt aculiecinieku stāstus par to, kā ap Kailaša kalnu vazājas ārzemju tūristi, kuriem par budismu ir tikai niecīga nojēga. Un, godīgi sakot, Aglonu ik gadus jau arī apmeklē dažādas «prominences» un «ekselences», kas ikdienā baznīcā nav manītas.
IKVIENAI RELIĢIJAI
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!