Dainis Grūbe
Nominācija kategorijā Gada aktieris par lomām izrādēs Izraidītie (Bens) un M. Butterfly (Song Lilinga) Dailes teātrī
Kad sākās izrādes M. Butterfly mēģinājumi, es palūdzu, lai man uzšuj kaut kādu kleitu ar cerību pēc iespējas ātrāk iejusties Song Lilingas izskatā. Taču es tik ļoti saaugu ar šo apģērba gabalu, ka tas kļuva kā treniņtērps, kuru uzvelk, dodoties uz sporta zāli. Man bija sajūta, ka grūtajā iestudējuma tapšanas procesā tas ir kļuvis netīrs, piesūcies ar nevajadzīgu informāciju, tāpēc es biju ļoti priecīgs, kad divas nedēļas pirms pirmizrādes tiku pie īstajām kleitām (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – red.). Tas nostrādāja par visiem simt procentiem – kā uz knipja sitienu parādījās gaita, plastika, balss un domāšanas veids. Kad kaut kas iepriekš nav sanācis, bet pēkšņi sanāk, tu sāc kaifot par to, ko tu dari. Manā M. Butterfly garderobē ir arī zīda pidžama, kura gan neparādās uz skatuves, bet kuru es uzvelku pirms izrādes un nedaudz tajā padzīvojos, lai sajustu ķermeni un iesildītos.
Andis Strods
Nominācija kategorijā Gada aktieris par lomām izrādēs Dukši (Askolds) Jaunajā Rīgas teātrī un Galdnieks un klusums (Miķelis Pankoks) starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus
Saka – kino ir jādraudzējas ar operatoru, lai labi izskatītos, turpretim teātrī – ar kostīmu mākslinieku. Dukšu apģērba nozīmi es sapratu, kad pēc viesizrādēm Ventspilī man bija pazudusi šalle un cepure. Kādam tas šķistu sīkums, taču tik grūti bija ātri atrast vietā citu! Tad es pārliecinājos, cik nozīmīgs tavs kostīms un tā detaļas ir arī kolēģiem. Situāciju izglāba Keita (kostīmu māksliniece – red.). Keitai lielum lielais paldies, jo viņas drēbes papildināja kopīgi radīto Askolda tēlu. Protams, tik šaurās biksēs cita gaita un kustības nemaz nav iespējamas. Atceros, izrādē Velni man bija trīs reizes mazāks kostīms un apavi, lai es nevienu brīdi uz skatuves nejustos ērti.
Jekaterina Frolova
Nominācija kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā par darbu izrādē Vasarnieki (Jūlija Filipovna) Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
Kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo man ļoti palīdzēja radīt tādu Jūliju Filipovnu, kāda viņa ir patlaban. Viss ir pārdomāts līdz pat vissīkākajai detaļai, piemēram, man nav zeķbikšu, bet ir zeķes (par to skatītāji var pārliecināties un novērtēt, kad aktrise pa skatuvi skrien bez svārkiem – red.). Es pārdzīvoju, kad pirms kādas izrādes nevarēju atrast savus skaistos auskarus ar akmentiņiem, jo bez tiem es jutos neērti – kaut kā pietrūka. Šī iestudējuma pirmajā cēlienā man ir tik šauri svārki un augsti papēži, ka vienmēr liek turēt taisnu muguru un justies sievišķīgai. Vasarnieki ir jau trešā izrāde, kurā mēs strādājām kopā ar Kristu (iepriekšējās izrādes – Indrāni un Graņonka – red.), viņa vienmēr rada ne tikai kopējai iestudējuma koncepcijai piemērotus, bet arī katra aktiera figūrai piestāvošus tērpus.
Juris Žagars
Nominācija kategorijā Gada aktieris par lomām izrādēs Izraidītie (Bens), Slazdā (Džeks) un M. Butterfly (Renē Galimārs) Dailes teātrī
Aktieris ir kā dzīvnieks. Viņš ārkārtīgi daudz bāzējas uz fizioloģiskām sajūtām, kuras palīdz radīt viss, kas ir mugurā. Jo es kļūstu vecāks, jo vairāk tam pievēršu uzmanību. Kādreiz man šķita, ka tas nav īpaši svarīgi, bet tagad es varu kļūt kaprīzs un kašķīgs pat pogu dēļ, ja kādā dienā man nav iedots īstais krekls. Kad esi jauns, tu galvenokārt spēlē pats sevi, bet ar laiku tu arvien vairāk piedalies izrādēs, kurās ej prom no sava paštēla, un apģērbam ir milzīga nozīme. Izrādē Slazdā man ir liels vecmodīgs uzvalks, kas man iedod atslēgu sajūtām un gaitai (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – red.). Savukārt M. Butterfly man uzlika parūku ar šķipsnu, kas krīt pāri acīm, un es pēkšņi ieraudzīju savu varoni, it kā skatoties no malas. Es šo parūku valkāju visos mēģinājumos. Kad aizmirsu to uzlikt, nevarēju paspēlēt, jo no manis ārā lauzās pavisam cits cilvēks. Labs kostīmu mākslinieks – tas ir nenovērtējami, jo viņš atrod tērpu nevis tēlam, bet gan konkrētam aktierim konkrētajā lomā un palīdz tev atrast nepieciešamo tipāžu. Uzvelc perversu vestīti, un tēls ir kabatā!
Normunds Laizāns
Nominācija kategorijā Gada aktieris otrā plāna lomā par darbu izrādē Ezeriņš Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrādē Ezeriņš es piedalos divās novelēs, kas ir pilnīgi dažādas. Pirmajā man ļoti palīdz zābaki ar milzīgi lielu zoli un svaru, kas iedod smaguma sajūtu. Stāstot par šiem, man ienāca prātā vēl vieni zābaki: kad pirms padsmit gadiem mēģinājām Zvejnieka dēlu, ilgi nevarēja saprast, ko es vilkšu kājās (Normunds Laizāns atveidoja Oskara lomu – red.), līdz beidzot atrada biezas ādas zābakus, ko savā laikā šajā pašā izrādē bija nēsājis aktieris Jānis Osis. Otrajā novelē man ir armijas bikses, kuras es savelku ar jostu tik stingri, ka rodas vēlme iztaisnoties (kostīmu mākslinieks Aigars Ozoliņš – red.). Katrā izrādē var atrast līdzīgas nianses. Man vislabāk patīk tērpi, kuriem jau ir bijusi sava dzīve un kuriem tu iedod citu.
Agnese Jēkabsone
Nominācija kategorijā Gada aktrise par Edītes Piafas lomu izrādē Piafa Liepājas teātrī
Edīte Piafa bija slavena ar to, ka uzskatīja – tērps nedrīkst nomākt jebko, kas notiek uz skatuves –, tāpēc dziedātāja ģērbās ļoti askētiski. Es ar satraukumu gaidīju to brīdi, kad atbrauks kostīmu māksliniece (Jolanta Rimkute no Lietuvas – red.), taču viņas piedāvātās drēbes bija vienkāršas un ērtas. Izrādē viss ir melnbaltos toņos, nav spilgtu krāsu, jo mēs nevēlējāmies Edīti Piafu rādīt kā dīvu. Man ir būtiskas divas lietas, bez kurām arī dziedātāja pati nekad neuzstājās: tas ir krustiņš un Svētās Terēzes medaljons, kas viņai bija kā talismans. Tā kā man neizdevās atrast neko tamlīdzīgu, pirmizrādes dienā režisore Laura Groza-Ķibere man uzdāvināja savu medaljonu.
Marija Bērziņa
Nominācija kategorijā Gada aktrise par lomām izrādēs Mollija saka jā! (Mollija) un Kabarē (Šneidera jaunkundze) Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrādes Mollija saka jā! scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Kristīni Abiku es nosauktu par feinšmekeri jeb gardēdi uz dažādām lietiņām. Viņa ļoti iedziļinājās laikā (Džeimsa Džoisa Ulisa darbība notiek XX gadsimta sākumā – red.) un atrada Mollijai brīnišķīgu violetas krāsas rītatērpu ar jostu kā aizkaru striķi. Garderobē ir arī viena pikantērija – tajā parādījās smuka blūzīte ar diezgan pamatīgu dekoltē, un mēs sameklējām piemērotu veļu, kuras mežģīņainā lencīte ik pa brīdim var nejauši nokrist. Mollijai ir zaļi svārki, kas ir saistīti ar viņas bērnību un jaunību Gibraltārā. Gribējās, lai pelēkajā Dublinā manai varonei būtu kaut kas košs, kas atgādinātu par pussalu un atklātu viņas rakstura iezīmes: Mollija ir ļoti vitāla, temperamentīga un dzīvot griboša.
Baiba Broka
Nominācija kategorijā Gada aktrise otrā plāna lomā par darbu izrādēs Dukši (Inga) un Peldošie – ceļojošie (Poļina) Jaunajā Rīgas teātrī
Poļinas tēla galējo izpausmi palīdzēja radīt kostīms – kleita, kuras noteiktā "garneles plastika" ļāva savienot tēla iekšējo psiholoģisko uzbūvi ar ārējo ekspresiju (kostīmu māksliniece Monika Pormale – red.).